Ceļojuma () haiku

Putekļi uz ceļa, es nezinu, kur eju – bet kājas ved tur.

Kartē nav manis, bet katrā pagriezienā esmu tuvāk sev.

Klusums svešā vietā – viss kļūst saprotamāks nekā mājās, reizēm.

Ceļš pazūd kartē, bet es atrodu mieru krūmos pie tilta.

Meklēju virzienu, un atradu kebabu – arī tā notiek.

Aiz stūra – lietus. Aiz nākamā – es smejos bez iemesla jau.

Dzīve nav mērķis, tā ir kafija ceļmalā un beidzot – laiks domām.

Tukšums mugursomā – tik daudz vietas atmiņām, kas vēl nav dzimušas.

Jēga paslēpta vakarā pie upes krasta – vienkārši būt tur.

Es biju ceļā, bet ceļš jau bija manī – kluss, bez norādēm.

Aizvērtā muzeja vietā – bērna smaids tirgū. Tas bija labāk.

Migla kalnos. Sirds aizmirst skriet – beidzot tā klausās.

Klusums mežā runā skaidrāk nekā cilvēki. Es tam piekrītu.

Naktī teltī dzird lietū ritmu. Vienīgais plāns – elpot līdz rītam.

Ceļojuma gods – trīs valodas un neviens saprotošs skatiens.

Pasaule te – Wi-Fi nav. Bet ir zvaigznes. Un pārsteigts klusums.

Meklēju sevi – bet veikali mani atrada pirmie.

Ceļojums beidzies. Bet kas tad bija galamērķis – vieta vai es pats?

Atgriežos mājās. Un saprotu – es nebiju nekur aizgājis.