Sievai bija vīrs, labs cilvēks, bet dzērājs. Strādāja, naudu pelnīja, sievu un bērnus mīlēja. Tas ir kad skaidrā. Kad iedzēra sievu un bērnus arī mīlēja, bet savādāk. Sievai un bērniem tas nepatika un sieva devās uz baznīcu runāt ar dievu, kas par desām. Aiziet viņa uz baznīcu un saka, esmu bijusi laba kristiete, meita, sieva un māte. Izdari, lūdzu, Dievs tā, lai mans vīrs vairs nedzer. Dievam tik daudz laika nav, lai klausītos katras sievas bēdu stāstu, bet šo kaut kādā sakarā sadzirdēja un tā sadusmojās, ka aizsūtīja pašu dusmīgāko ercenģeli parādīties sievai vīzijā un pārliecinoši nokomunicēt sekojošu ziņu. “Klausies vecā šķirba, tu ko esi iedomājusies, ka kāds no maniem radījumiem ir nepilnīgs un tu man dosi norādījumus kas man jādara!? Atgādini sev līdzīgajiem, ka es jau sen esmu nodevis ziņu par to, ka es zinu kas cilvēkam ir vajadzīgs pirms viņš par to ir iedomājies. Vienīgais ko jūs varat darīt ir man pateikties.” Sievai radās apskaidrība un viņa pateicās dieva par vīru dzērāju. Kopš tās dienas vīrs dzer tikai pa lieliem svētkiem un ceļojumu laikā. Sievu un bērnus arī mīl tikai pareizi. Tā sieva ar vīru dzīvoja ilgi un laimīgu un nomira vienā dienā. Bērnus viņi mācīja kārtīgi mazgāties, labi uzvesties, uzcītīgi mācīties, iegūt labu izglītību un tad viss būšot. Bērni uz šito pavilkās, bet izrādījās ka tā gluži nav. Varbūt viņi vienkārši aizmirsa Dievam paldies pateikt?