SatRaucošās

To, kas ir tumsā mēs tikpāt kā neredzam, to, kas ir miglā tīts mēs slikti redzam, to, kas ir aiz stūra, mēs pavisam nekā neredzam. Bet mēs to varam iedomāties. Tas ir daudz labāk nekā ieraudzīt.

Kā jau parasti notiek, laiks pagāja nemanot, pienāca vakars un Jangam bija jādodas mājās. Ceļš veda caur Tumšo birzi, bet Jangs no tumsas nebaidījās. Viņš zināja, ka tumsā visas lietas ir tādas pašas kā gaismā, tikai redzēt nevar.

“Guli un never acis vaļā.” Izklausījās nedaudz biedējoši, un es paklausīju. “Kas Tu tāda esi?”, pajautāju. “Tu to nemaz negribi zināt”, skanēja atbilde.

Vāverīte svinēja lielus svētkus un ciemos bija sanākuši daudzi gailīši un daudzas vāverītes. Sākumā visi bija nedaudz mulsi un sarunas īsti neraisījās, bet pamazām, paceļot glāzes uz vāverītes veselību gailīšiem krūtis izriezās, sekstes cēlās arvien augstāk un vāverītes arī palika aizvien atvērtākas sarunām. Pats lielākais gailītis arī saņēmās, cēlās kājās un teica tostu: “Man vāverīt tā galva īpaši gudra nav, daudz domas tur nerosās, bet ko izdomāju pateikšu.

Vecais gailis nodziedāja savu pēdējo dziesmu. Bija pienācis laiks dziedāt jaunajam gailim. Vecā gaiļa dziesma bija krāsaina, jaunā gaiļa dziesma bija silta.

Grādi bija ap 25, koks zaļoja, puķes plauka, putni dziedāja. Mamma un Tētis mājas pagalmā cepa šašliku un dzēra alu, meita gleznoja saules pielieto ainavu, dēls gatavoja koka ķeblīti. Viņš dienās sapņoja kļūt par galdnieku.