“Guli un never acis vaļā.” Izklausījās nedaudz biedējoši, un es paklausīju. “Kas Tu tāda esi?”, pajautāju. “Tu to nemaz negribi zināt”, skanēja atbilde. Sauc mani vienkārši par Matildi, un vēl labāk nesauc, bet sajūti. Un pat nemēģini zināt. Zināšanas rada ciešanas, saukšana rada atkarību, tikai sajūtas ir dzīvošanas vērtas. Sajūti kā saule aust, kā laiks iet, kā koks aug, kā zirneklis uz tevi skatās no sava tīkla. Tas vairs neizklausījās biedējoši, drīzāk pastulbi. Un es droši atvēru acis. Matildi es neieraudzīju. “Nu protams”, nodomāju, “tas tik tāds jokains sapnis bija. Nav ko ļauties tādām iedomām. Skaidra lieta, ka sajūtas man ir vajadzīgas lai varētu izvēlēties pareizāko veidu kā sadzīvot ar šo pasauli.” Bet kaut kādā paralēlajā dimensijā es jau zināju, Matilde jau ir manī. Un kā jau ir uzrakstīts iepriekš, es tiešām to negribēju zināt. Tagad man nāksies just. Un es būšu nolādēts līdz laikam, kamēr spēšu sajust to zirnekli, kurš uz mani skatās un ieskatīties viņa sešpadsmit acīs.