Vecais gailis nodziedāja savu pēdējo dziesmu. Bija pienācis laiks dziedāt jaunajam gailim. Vecā gaiļa dziesma bija krāsaina, jaunā gaiļa dziesma bija silta. Un siltumā krāsas izskatās savādāk. Zaļais kļūst par oranžu, par pārējām tā īsti nemaz nevar pateikt. Un tad kad mainās krāsas mainās arī apziņa. Tas kas bija apzinīgs kļūst neapzinīgs un tur kur bija zemapziņa parādās apziņa. Šoreiz apziņa pieņēma lēmumu, ka visa darbība notiks pagrabā ar violetām sienām. Visus piecus nosēdināja vienā rindā gar sienu, tā lai visiem būtu laba redzamība un neviens nevarētu teikt, ka neredzēja. Uz sienas parādījās zeltains aplis. “Ko jūs redzat?” jautāja apziņa. Atbildes skanēja dažādas – savu māti, picu ar ananāsiem, neizmantotās iespējas, zeltainu apli, sievas mīļāko. Apziņa pasludināja rezultātus – uzvarētājs ir tas kurš redzēja dzeltenu apli. Tev tiek piešķirta galvenā balva, bezmaksas ceļojumi uz jebkuru vietu, kur tu gribētu nokļūt un tajā vietā nebūs nekādu vīrusu, kuri kavētu tavu ceļojumu. Tas, kurs redzēja zeltaino apli, teica atdod šo balvu tiem nelaimīgajiem, kuri neredzēja dzelteno apli, “Man nekur nav jābrauc, man jau šeit ir viss kas vajadzīgs.” Apziņa apgrieza jaunajam gailim kaklu, vecajam gailim iebaroja viagru un vecais gailis atkal dziedāja savu pēdējo dziesmu.