Grādi bija ap 25, koks zaļoja, puķes plauka, putni dziedāja. Mamma un Tētis mājas pagalmā cepa šašliku un dzēra alu, meita gleznoja saules pielieto ainavu, dēls gatavoja koka ķeblīti. Viņš dienās sapņoja kļūt par galdnieku. Pēkšņi no koka lēnām nolaidās viena dzeltena lapa. “Tēti, kāpēc viņa ir dzeltena?”, jautāja bērni. “Tas ir sveiciens no sala”, tēvs atbildēja. “Viņš katru gadu nāk mums parādīt, ka šī vieta nav mūsu, bet mēs esam tam gatavi un no viņa nebaidāmies. Mums ir būdiņa un malka. Pienāca rudens, gājputni aizlidoja, ražu novāca un salika pagrabā. Un tad kādā naktī atnāca sals. Dīķis aizsala gluds kā spogulis, debesis bija zilas, saule spoži spīdēja. Diena bija brīnišķīga, brokastīs bija kakao ar pankūkām un ievārījumu. Paēduši brokastis, bērni devās uz dīķi slidināties. Kas tie bija par priekiem. Pēkšņi atskanēja ass krakšķis un meitene pazuda zem ūdens. Zēns to redzot nobijās un skrēja uz māju pakaļ kārtij ar ko palīdzēt tikt ārā, bet kāja aizķērās viņš pakrita un palika guļot ar izmežģītu kāju. Uz palīgā saucieniem atsteidzās vecāki, bet uz zēna jautājumu kas ir ar māsu, varēta tikai atbildēt – tev būs jākļūst par īstu galdnieku ātrāk nekā tu biji paredzējis. Zēns apņēmās nekad nenākt dīķiem tuvumā. Sals togad bija apņēmības pilns paradīt ko tas spēj un malkas krājumi beidzās. Kad galds un visi krēsli jau bija nokurināti, tēvs saģērbās un devās uz mežu sagādāt malku. Pagāja diena, pagāja nakts. Nākošās dienas māte devās uz mežu meklēt tēvu un jau pēc tumsas iestāšanās atgriezās vilkdama ragavās ko nekustīgu. Tev dēls vēlreiz nāksies kļūt par galdnieku, māte noteica. Zēns apņēmās nekad neiet uz mežu pakaļ malkai. Naktī zēns pamodās dzirdot mātes vaidus. Pienācis klāt viņš ieraudzīja, ka pēdas mātei ir zili melnas no apsaldēšanās. Pēc piecām dienām, kad māte beidza vaidēt, zēns apņēmās nekad nebaidīties no sala. Viņš noģērbās, atvēra mājas durvis un gāja.