Vāverīte svinēja lielus svētkus un ciemos bija sanākuši daudzi gailīši un daudzas vāverītes. Sākumā visi bija nedaudz mulsi un sarunas īsti neraisījās, bet pamazām, paceļot glāzes uz vāverītes veselību gailīšiem krūtis izriezās, sekstes cēlās arvien augstāk un vāverītes arī palika aizvien atvērtākas sarunām. Pats lielākais gailītis arī saņēmās, cēlās kājās un teica tostu: “Man vāverīt tā galva īpaši gudra nav, daudz domas tur nerosās, bet ko izdomāju pateikšu. Jau daudzus gadus es Tevi pazīstu, izskats Tev ir viens un tas pats, bet vienalga atkal un atkal man ir prieks atnākt pie tevis. Cik esmu dzirdējis arī citi gailīši ir līdzīgās domās. Nezinu kā tas Tev izdodas, bet novēlu Tev tādai būt vēl daudzus gadus.” Uz tādu tostu visi cēlās kājās un tukšoja savas glāzes līdz pašam dibenam. Pati vērīgākā vāverīte pamanīja, ka viena vāverīte savu dzērienu tikai pagaršoja. Viņa uzreiz sāka to kaunināt, kā Tu tā vāverīt, par tādu tostu iztukšot glāzi ir goda lieta. “Man šajās dienās ir pie stūres jābrauc, es nevaru.”, taisnojās vāverīte. “Tā uzreiz būtu teikusi”, saprotoši atsaucās citas vāverītes. Savu runu viesiem vēstīja arī pati gaviļniece, “Ar jums gailīšiem viss ir diezgan vienkārši, teiksim tā, acīmredzami. Mums vāverītēm izskats ir viens, bet vajadzību vai cik daudz! Mums vajag prast gan citu vāverīti uztaisīt, gan naudu nopelnīt, gan savu prieciņu dabūt, gan citu iepriecināt vai apbēdināt. Tāpēc mums vāverītēm vajag daudz vairāk prāta nekā gailīšiem.” Tajā brīdī pašai žiperīgākajai vāverītei apnika klausīties tādas gudrības un viņa iesaucās – iedzersim uz to lai labāk slikti stāv nekā labi karājas.