Kā jau katru rītu zaķis ieslēdza radio, lai uzzinātu to, ka nekas Zaļajā silā nav mainījies. Gudrie zvēri stāstīja pasakas, vientiesīgie zvēri klausījās, parastie zvēri darīja to ko darīja. Nedaudz uzmanīgu zaķi darīja ziņa, ka Oranžajā silā pārplūdis vietējais avots, daži zaķi noslīkuši, daudzi sākuši ķert kreņķi un viedie zaķi teikuši ka labi nebūs. Zaķene uzreiz atcerējās, ka vakar viņai auss jocīgi kņudējusi un sapnī dzeltens zvirbulis mēģinājis ežu mātei degunā iekniebt. Šāds salikums nepavisam nav uz labu. Zaķim daudz laika prātot nebija, viņam bija jādodas uz darbu burkānu alus rūpnīcā, kur viņš strādāja par klientu datu aizsardzības vadošo speciālistu. Darbs bija ļoti kreņķīgs, jo starp klientiem bija daudzi gudrie zvēri, kuri nevēlējās, lai ziņa par viņu aizraušanos ar rūpnīcas produkciju nokļūtu līdz vientiesīgo zvēru ausīm. Savukārt vientiesīgajiem zvēriem savas dzīves likās pārāk garlaicīgas un viņi dažādos veidos mēģināja uzzināt kā dzīvo un ko dara gudrie zvēri. Tādēļ zaķis vienmēr gaidīja atvaļinājumu, lai, visus kreņķus atstājot mājās, varētu dodies uz kaimiņu siliem, kur zāle bija zaļāka, kalni augstāki un zaķenes smukākas. Skaļi to visu viņš gan neteica, bet nu tā jau ir pavisam cita pasaka. Kreņķi gan bija baigie sušķi un lielākā daļa tāpat pamanījās pa kluso doties līdzi. Tie kuri bija nočammājušies, devās pie radiem, draugiem, kolēģiem un palūdza lai viņus nosūta zaķim pa WhatsApp’u.