Dzīvoja reiz cilvēks Juris, kaķis Muris un sunis Sabakins. Dzīvoja viņi draudzīgi, Juris gāja uz darbu, saimniekoja pa māju, Muris ēda un gulēja, Sabakins pavadīja Juri, kad tas gāja prom, sagaidīja, kad viņš atgriezās, ēda un gulēja ar Muri. Kādu dienu Sabakins ieraudzīja nu tāda kuci, ka nabagam širmis aizkrita ciet un šis gāja viņai pakaļ, aizmirsis visu kas bija, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Kā jau dzīvē gadās, kuce kā jau kuce izrādījās īsta kuce, Sabakinam širmis pacēlās atpakaļ un viņš saprata, ka īstā laime ir mājās pie Jura un Mura. Sataisījās atpakaļ, bet uz kurieni iet vairs nezināja. Aizmirsis bija. Juris tajā laikā staigāja pa apkārtni un sauca – Sabakin nāc mājās, bet Sabakins nedzirdēja. Pirms Juris aizgāja meklēt Sabakinu, pie viņa pienāca Muris un teica lai dod ēst. Juris viņam pažēlojās, ka Sabakins ir pazudis, bet Muris teica, ka kaķim zem astes tas viss, suņi nāk un iet, dabūs citu. Juris saprata, ka ar Mura muti runā patiesība, aizgāja uz tirgu un nopirka citu suni, jorkšīrterjeru. Sabakins pa to laiku atrada mājas, bet redzēja, ka viņš tur nevienam vairs nav vajadzīgs. Viņš nolēma veltīt savu dzīvi suņu kučuholiķu atbalstam. Viņa organizētās anonīmo kučuholiķu sanāksmes palīdzēja daudziem suņiem un viņu saimniekiem. Tāpat viņš saņēma dāsnus ziedojumus un viņam tagad bija pārtikusi dzīve un daudz kuces.