Vienai no Vecā zvaigžņu dieva Oriona meitai, kuru viņš nosauca par mammuDabu, pilngadības svētkos viņš piešķīra planētu zeme, kura atradās saules sistēmā. mammaDaba bija radoša, talantīga un centīga. Tādēļ planēta sanāca interesanta, skaista un pat ar dažādiem kustīgiem radījumiem, kuri gan lielākoties mēģināja vien otru apēst. mammaDaba laiku pa laikam mēdza aizdoties uz savu radinieku sanākšanām, kuras parasti beidzās ar lielām uguņošanām. Lai gan šie pasākumi notika ļoti tālu, dažās nomaldījušās raķetes no šiem pasākumiem atlidoja līdz pat zemei. Tajos brīžos kad mammaDaba aizsēdējās tusiņā, uz zemes mēdza uznākt liels sausums vai arī liels sals, gandrīz visi radījumi apmira. Bet mammuDabu tas nebaidīja. Viņa katru reizi ķērās klāt un izveidoja kaut ko jaunu. Īstenībā mammaDaba speciāli ilgāk aizkavējās svinībās, lai varētu atgriezties un varētu sākt visu no sākuma un savādāk. Viņai ātri apnika tas ko viņa bija izveidojusi, bet pašai iznīcināt vai skatīties kā tas viss iznīkst bija žēl.