Trīs vecmeitas gāja pirkt kaķi. Tā bija nopietna lieta, uzsākt kopdzīvi ar dzīvu radību, tā bija liela atbildība. Rūpēties par sevi un tiem, kuri bija dieva doti, lai par viņiem rūpējas, tajā viņas bija sasniegušas pilnību. Bija pienācis laiks darīt ko jaunu. Par to vecmeitu ballītēs pēdējā laikā tika spriests daudz un pat ļoti daudz. Pirmais plāns bija par cilvēka pieradināšanu. Šim plāna bija trūkums. Īstais laiks, kad viņām pietiekami lielā izvēlē bija pieejami kvalitatīvi un tikpat kā nelietoti cilvēki, jau bija palaists garām. Nepieradinātie cilvēki jau bija kļuvuši mežonīgi un cilvēka pieradināšanai bija atlicis tikai otrreizējais tirgus. Un tur nu neko skaidri nevarēja zināt, kāda cilvēkam attiecību vēsture, kādas pirms tam bija saimnieces, kā kopa, kā baroja. Vecmeitas bija dzirdējušas arī satraucošus stāstus par Bīstamajām vecmeitām, kuras mēģina pieradināt jau pieradinātus cilvēkus. Kopumā tur risku bija pārāk daudz un pēc garām diskusijām plāns par cilvēka pieradināšanu tika noraidīts. Pirmā vecmeita gan ierosināja plānu tikai atlikt, bet pārējās uz viņu tā paskatījās, ka plāns tika noraidīts vienbalsīgi. Plāns par cilvēka uztaisīšanu arī tika apskatīts. Pirmā vecmeita pat sāka iedziļināties šī plāna realizācijas uzsākšanas detaļās, bet ļoti ātri arī šis plāns tika noraidīts, pārāk daudz bija redzētas laimīgās, lepnās mammas un ar ko tas viss beidzas. Nekas sakarīgāks par klišejisko kaķi vecmeitām prātā vairs nenāca, un tā nu viņas gāja pirkt kaķi. Pa ceļam Otrā vecmeita pēkšņi ieminējās, “Meitenes, mēs taču varam nepirkt kaķi. Mēs varam nopirkt suni, mēs pat varam nopirkt Lielu suni!”