Kāzas bija nosvinētas. Pareizajā vietā nosvinētas, ar īstajiem viesiem, sajūtām. Gan sevi varēja parādīt, gan viesi varēja izrādīties. Un nu abi laimīgie ķērās abi pie ilgas un laimīgas dzīvošanas. Ar šādiem līdzīgiem vārdiem pasakas parasti beidzas, jo nav jau tur arī īsti vairs par ko tur stāstīt. Bet šī pasaka tagad tikai sāksies. Ints un Inta jau bija mācījušies un iemācījušies, atraduši sirdij tīkamu labi apmaksātu darbu kurš nekad neapnīk un tagad droši varēja veidot laimīgu ģimeni. Arī raksturu saderība laicīgi tika novērtēta, arī gultā šā un tās saderība bija izmēģināta un atzīta par labu esam. Tā nu viņu uzbūvēja māju ar izturīgu jumtu un drošiem pamatiem skaistā vietā, kur vakaros dzert tēju skatoties saulrietā un visādi citādi svinēt dzīvi. Iegādājās viņi tikai skaistas un kvalitatīvas lietas. Veltīja uzmanību viens otram, tieši tik cik vajag, ne par daudz, ne par maz. Daudz ceļoja, guva jaunus iespaidus. Izplānoja un sataisīja divus bērnus, puiku un meiteni. Puiku nosauca par Ansīti, meiteni par Grietiņu. Bērni auga, ka prieks skatīties, mīļi, gudri un paklausīgi. Tā kā divi eņģeļi. Katrs kurš uz viņiem paskatījās nevarēja vien beigt smaidīt. Mācījās viņi labās skolās un draudzējās tikai ar labiem draugiem. Bērni izauga, pateicās vecākiem par labo audzināšanu un devās plašajā pasaulē. Bet Intam un Intai turpinājās ilgā un laimīgā dzīve. Brīžiem gan pietrūka Grietiņas skaļās balss vai Ansīša nomētāto zeķu. Arī ceļojumos daži iespaidi vairs nelikās jauni un dažreiz vispār vairs neizskatījās pēc iespaidiem. Bet laimīgi cilvēki tādiem sīkumiem jau nepievērš uzmanību. Vakarā, dzerot tēju un skatoties saulrietā, Ints jautāja Intai, “Vai no bērniem ir kāda ziņa?”. “Jā,” Inta atsaucās, “Grietiņai viss ir kārtībā. Znots Abdullahs un mazbērni Habiba un Huseins sūta tev sveicienus. Ansītim ar Džonu ir palikušas pēdējās formalitātes, lai varētu adoptēt viņu noskatīto mazo melno puisēnu.” Tā viņi vēl kādu laiku laimīgi dzīvoja un nomira vienā naktī sapņojot sapni par savu laimīgo dzīvi.