Šorīt pamodos agri, tauriņi vēderā vēl tikai nesen bija aizgājuši gulēt un tarakāni galvā vēl nebija pamodušies. Tāda sakritība gadās reti, kad tu jūti, ka tev nekur nevajag doties lai ko darītu un tevi nekādā mērā neuztrauc ko dara citi. Gudri ļaudis tādu stāvokli sauc par iekšēju mieru un harmoniju. Par stāvokli, kurā laiku var nedalīti veltīt sev, savai dvēselei. Daudzi tādos brīžos mēģina sevi un daži, ne tikai sevi, bet pat pašu Visumu apzināt. Ķēros tad es arī tam visam klāt. Ar sevi jau iepriekš biju ticis skaidrībā, šoreiz nolēmu Visumu apzināt. Visums sevi ilgi meklēt nelika, pats panācās pretī un vēstīja, “Esi sveicināts Apgaismības un Pilnības tukšumā. Tu mani esi pie manis gājis, atradis mani un tagad tev ir tiesības šeit palikt, izjust bezgalīgo mieru un harmoniju. Nekas tevi vairs nesatrauks, nekas tevi nebiedēs, ne no kā tu nebaidīsies.” Skatījās Visums uz mani ar saprotošu un pārliecinošu skatienu un es sajutu, ka esmu atradis savu īsto vietu. “Izskatās, ka viņš ir nācis pie samaņas”, sadzirdēju citu balsi. Tā nāca no blakus gultas. Puisis kurš tur gulēja arī skatījās uz mani ar saprotošu un pārliecinošu skatienu tikai Visumam līdzīgs nebija nemaz. Tā nu reanimācijas palātā pamodies es ne tikai sajutu un sapratu, bet arī pa īstam noticēju, ka miers, harmonija un pilnība ir cilvēka dzīves vienīgais mērķis un visa mūsu dzīve ir tikai ceļš uz to. Nu nekur no tā mēs nevaram likties un visi mēs tur nonāksim. Lai lieki nezaudētu ceļam atvēlēto laiku, ātri modināju savus tarakānus jauniem piedzīvojumiem. Taureņi drīz modīsies un vēl bija sajūta, ka arī spalīšiem pakaļā ir savi ierosinājumi šajā sakarā.