Pēcim bija nauda. Naudu viņš pelnīja. Naudu viņš tērēja. Tikai skaitīt naudu viņam nepatika un to viņš arī nedarīja. Pēcis bija parasts cilvēks, visām jaunajām lietām ko dzīve piedāvāja, viņš ne īsti gribēja un varbūt dažreiz vairs pat īsti nevarēja līdzi izsekot. Viņš pat brokastis ēdot nevis savā telefonā skatījās, bet radio klausījās. Kādu rītu klausoties radio viņš padzirdēja kā Zintis no Bankas stāstīja, ka naudu pelnīt un tērēt tāpat vien nav gudra rīcība. Ar naudu vajag rīkoties un rīkoties vajag prātīgi. Tika arī stāstīts kā prātīgi cilvēki ar naudu rīkojas. Kas tur īsti ir un kāpēc Pēcis īsti nesaprata, bet kas ir jādara, tas gan tapa skaidrs. Visa nauda kas nav iztērēta ir jāatdod bankai skaitīt. Bankai patika skaitīt naudu, tā to labi prata. Neiztērētā nauda Pēcim bija salikta aploksnēs. Vislielākā aploksne bija iešūta lielā matrača labajā stūrī un uz tās bija rakstīts “Nebaltajai Dienai”. Mazāka aploksne bija nakts skapītī blakus gultai, uz tās bija rakstīts “Dienai kad pazudīs Internets un bankomāti nestrādās.” Uz mazās melnās aploksnes bija uzrakstīts “Bēru nauda”. Bija vēl dažas citas aploksnes, Pēcis tās visas saskaitīja un nesa uz Banku. Banka bija priecīga un Pēcim solīja naudu skaitīt katru dienu, varbūt pat vairākas reizes. Vēl Banka piedāvāja Pēcim, lai viņš Bankai Daļu savas naudas atdod tāpat vien. Pretī Banka solīja Pēcim, kad viņš pēc 30 Gadiem būs Vecs un Slims, iedot kādu naudiņu atpakaļ. Te nu Pēcis pēkšņi visu saprata un Daļu savas naudas atdeva. Atdeva labiem cilvēkiem, kuri mājā meža malā bija ierīkojuši mītni tādiem suņiem un kaķiem, kurus saimnieki bija pieradinājuši un pēc tam atstājuši.