Gada pirmā zaķēnu metiena izlaidums bija nosvinēts, bērni devušies savās gaitās plašajā mežā un uz zaķu mammas un tēti sāka gatavoties Četrlapu āboliņa godināšanas svētkiem. Tā bija ikgadējā pavasara Balle, kurā Rubīnzaļā meža zaķi sanāca kopā un, ja izdevās, ievēlēja zaķu padomi. To par pilnu tāpat neviens zaķis neņēma, tādēļ, ja ievēlēt neizdevās, neviens par to nepārdzīvoja, jo Ballē galvenais bija zaķiem paradīt kuram te garākās ausis un lielākā dūša. Savukārt zaķenēm rūpēja tas, lai zaķis ar garākajām ausīm un lielāko dūšu aicina arī viņu uz zaķu balto deju. Te nu zaķu mammas rādīja kas nu kurai bija labākais ko rādīt un mēģināja noslēpt to, kas viņuprāt tik smuki neizskatījās. Tā nu Klementīnei ļipa vairs nestāvēja tik stalti kā agrāk, bet nu ausis gan viņai bija kā nevienai. Tādām ausīm neviens zaķis bez satraukuma garām paiet nevarēja. Līdz ar to, Klementīnei pat īpaši piepūlēties nevajadzēja, ausis nedaudz uzbužināja un no zaķiem ne atkauties nevarēja. Savukārt Fanijai, kura bija liela saldo kāļu cienītāja un kurai reti sanāca iegriezties zaķu vingrotavā “slaidais burkāns”, īpaši uzsvēra, ka viņai piemīt gaume un stils. Ja kāds gaumi un stilu uzreiz neievēroja, tad ari Fanijai bija ko parādīt un pagorīt, arī tam lielāka daļa zaķu mierīgi garām paiet nevarēja. Jaunās zaķenes, kurām tā bija pirmā Balle, bija atnākušas īpaši negatavojoties, bet nu zaķu uzmanības viņām bija pat vairāk kā pārējām. “Kas tajās jaunajās labāks kā mums”, sačukstējās Klementīne un Fanija. Tā nu skatoties, rādoties un izrādoties pienāca pusnakts un laiks zaķu baltajai dejai. Bija paklīdušas baumas, ka netālu manīts kūmiņš Ferdinands. Tādēļ zaķiem un zaķenēm nācās dejot ātri un pēc dejas ātri laist ļekas vaļā. Bet visi zināja, ka jau drīz būs Četrlapu āboliņa ēšanas svētki un ikgadējā rudens Balle. Un atkal zaķi mērīsies ar ausīm un zaķenes mēģinās rādīt tikai to, ko uzskatīs par rādīšanas vērtu.