Dievs radīja Cilvēku un, lai Cilvēkam nebūtu garlaicīgi, iedeva tam spēju radīt lietas ko Cilvēkam lietot lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Dievam plānā bija vēl daudz ideju ko radīt, tādēļ, stingri piekodinājis cilvēkam radīt tikai taustāmas lietas un aizliedzis radīt netaustāmas aizdevās Dievs citās dimensijās. Radīja Cilvēks daudz un dažādas noderīgas lietas, kā piemēram, televizoru, lai pašam nevajadzētu dzīvot, bet varētu tikai skatīties kā citi Cilvēki dzīvo. Noderīgs bija arī pulkstenis, tajā ļoti labi varēja redzēt cik daudz laika jau ir pagājis un cik maz ir palicis. Daudz lietas radīja Cilvēks un bija laimīgs Cilvēks. Tad kādu dienu pie Cilvēka atnāca Sieviete un iedeva viņam to ko Cilvēks visvairāk gribēja. Un kad Cilvēks to bija dabūjis, viņs aizmirsa visu ko Dievs bija novēlējis, iedomājās sevi Dieva vietā un sāka radīt iedomātas lietas. Civēks radīja mīlestību, tā bija pavisam netaustāma un pilnīgi atbilda tam, ko Dievs bija aizliedzis. Cilvēks tad sāka mīlēt Dievu, citus cilvēkus, bērnus, valsti, valodu, dzīvniekus, naudu, kvalitatīavas mantas un ko tik vēl ne. Iecerēts bija labi, bet mīlestībai atklājās negaidīts blakusefekts. Mīlestības objektu Cilvēks negribēja dot nevienam citam Cilvēkam. Savukārt citi Cilvēki mēdza iemīlēt kāda jau mīletu lietu. Dieva dotā spēja radīt taustāmas lietas Cilvēkam nekur nebija pazudusi, Cilvēks radīja šauteni. Vajadzības gadījumā šautene Cilvēkam ļoti palīdzēja sargāt savu mīlestības objektu. Kā vēsta seno laiku gudrība - gribi mīlēt, esi gatavs kādu arī nošaut.