Kaimiņi mēdz būt dažādi. Laba kaimiņa piemers ir vāvere. Izskatās labi, piemīlīgi, pa kājām parasti nemaisās, netrokšno. Savukārt vāveres kaimiņš bija Konstantīns. Viņš bija pilnīgs pretstats. Skaļi pauda savu viedokli, nestāvēja malā, ja kas notika nepareizi, bija godāts un cienīts no apkārtējiem. Nu tāds vīrs darītājs, kurš zina ko grib un uz kuru var paļauties. Kādu dienu, pļavā blakus Konstantīna mājai, atbrauca traktors Rūciņš un teica, ka zāģēs nost Konstantīna mīļāko koku, piecžuburu ozolu. Bagātais Maksis paļavu ir nopircis un būvēs resno kāpuru fabriku, lai pabarotu badacietējus visā pasaule. Konstantīns bija pārliecināts, ka izcirst kokus, lai būvētu fabrikas ir nepareizi. Un kā jau īsts darītājs, ķērās vērsim pie ragiem. Paņēma garo ķēdi un kāpa piecžuburu ozolā, lai pieķēdētos un parādītu visai pasaulei kas lācītim vēderā. Kā jau dzīvojot gadās, kāpjot ozolā, tā zars nolūza, Konstantīns krita lējā, uzdūrās uz Rūciņa izputēja un pagalam bija. Un nonāca debesīs. Un satika Dievu. Konstantīnam uzreiz bija vairāki, viņaprāt pamatoti, jautājumi Dievam, bet Dievs viņu pat nemēģināja klausīties. Jo Dievs visu zin, arī to, ko cilvēks vēl tikai gatavojas pateikt. Teica Dievs tā: par to, ka tu Konstantīn biji labs cilvēks, tu no manis saņēmi dārgu dāvanu - vieglu nāvi. Par to, ka tu biji grēcīgs cilvēks un neļavi Rūciņam zāģēt ozolu, tu vēl vienu reizi tiec sūtīts dzīvot uz zemes. Un tas būs tik daudz reižu, līdz tu spēsi pieņemt visu kas notiek, nemēģinot neko mainīt. Ne tu to esi radījis, ne tev tas pieder, ne tu tur vari ko mainīt. Tajā pašā laikā, kamēr Konstantīns mēģināja saprast nesaprotamo, klusā vāvere apprecēja veco kurmi un izšķērdēja visu kurmja dzīves laikā sakrāto bagātību uzdzīvojot ar citiem vāveriem. Malcis vāvere, tā bija viņas pēdējā dzīve uz zemes. Pār viņu bija nākusi apskaidrība.